Vecā Kraukļa mazdēls stāsta - 4
Krāāā! Krāāā! Kas jums jauns? Kāds
noskaņojums pēc saulainajām un pavasarīgajām brīvdienām? Vai atceraties, kā es
jums pagājušajā nedēļā stāstīju par savu kaprīzo kraukleni? Nu, lūk, siltais
laiks, saulīte un, protams, mans šarms darīja savu un es ar iecerēto beidzot
tiku uz randiņu… Kra - a - ā! Tagad laiks abiem noskatīt vispiemērotāko ligzdas
vietu!
Labi, labi, tuvāk pie lietas - jūs noteikti gribat zināt, kas tad te, Līgatnes dabas takās, jauns noticis nevis klausīties par manu mīlas dzīvi, vai ne?
Līdz ar kūstošo sniega segu ir sarucis arī
Līgatnes dabas taku iemītnieku miegs un kūtrums. Abi āpšu brāļi, Tedijs un
Bosītis, kas aizvadītajā nedēļā jau bija pamodušies, pēdējās naktīs dūšīgi
dzīvojas pa savu voljeru. Vienu vakaru veselu pusstundu nosēdēju eglē virs viņu
teritorijas un skatījos kā abi priecīgi satiekas, spēlējas un mīļojas ar un ap
savu audžu mammu Velgu, laimīgi par atkal satikšanos pēc garās ziemas.
Aukstākās naktīs brālīši no migas laukā nelīdīs, bet gan saldi snaudīs viens
otram pie sāniem.
Aktīvāki palikuši arī lāči, Mikus un
Puika. Nav vairs tik viegli abiem no degungala nočiept ko ēdamu, jo pekaiņi biežāk
un ilgāk redzami ārpus mājiņas un rūpīgāk pieskata savu īpašumu. Pirmajos
siltajos saules staros labprāt sauļojas aļņu bariņš, uzturēdamies vairāk
iežogojuma atklātajā pļavas daļā nekā gulšņā barotavas tuvumā. Jenotsuņu voljerā
naskāk iemītas to taciņas, Jēcim, Pēcim un Pūkam raušoties ārā no būdas apakšas
un aizstaigājot uz barotavu un tualetes vietām, kā arī pārkontrolējot, kas vēl
viņu prombūtnes laikā viesojies vecpuišu mājoklī.
Gluži kā pīles uz ledus pa taciņām un
ceļmalām var redzēt gāzelējamies apmeklētāju bariņus. Saulē un lietū straujāk
kūst sniegs un veidojas ledus, padarīdams apkārtni par spožu slidotavu. Lai vai
kā cilvēki pūlētos ledu kaisīt vai tīrīt nost, pavasaris jau tāds ir - cik tu
centies, atkusnis un nelielais sals naktīs dara savu. Jāpaciešas. Turklāt mežā,
kur ēna un saules stariem grūtāk izspraukties caur koku zariem, ledus saglabājas
ilgāk. Un sāli uz dabas taciņām kaisīt nepavisam nav prāta darbs - kaitīgs
taču!
Naktīs, kad es mēģinu gulēt, ik pa brīdim
manus saldos sapņus pārtrauc pūču kliedzieni - tām tagad karstākais riesta un
sasaukšanās laiks. Iebļaujas arī mūsējās. Pa dienu, ieturot maltītes kādā no dzīvnieku
voljeriem, gar pašu knābi šurpu turpu šaudās zīlītes, dzilnīši un citi mazie
putniņi, cerēdami uz gardāku kumosiņu, sēkliņām, graudiem vai citu našķi. Dabā
jau tagad daudziem grūti, jo rudenī veidotie barības krājumi apsīkuši, tauku
mētelītis padilis, bet līdz kārtīgam pavasarim ar tā labumiem vēl jāpaciešas… Ne
par velti nesen, izlidodams ārpus Līgatnes dabas taku robežām, redzēju sniegā
pakritušu pērnā gada stirniņu. Nabadzīte bija pagalam novārgusi, nezinādama un
nespēdama vairs atrast pietiekami ēdamā, turklāt pret aso sērsnas garozu
noberzdama tievās kājiņas… Cik gan labi tiem, kuriem par vēdera tiesu un
drošiem dzīves apstākļiem nav jābēdā!
Tā jau viņš dabā ir - izdzīvo stiprākais, veselīgākais, gudrākais vai vienkārši veiksmīgākais… Un parasti februāris - marts meža iemītniekiem jau tādi izturības un pārbaudes mēneši ir - citam vieglāki, citam grūtāki. Dabas pasaule vēl atpūšas un gaida, kad varēs atplaukt pavasarim… Krāāā!