Vecā Kraukļa mazdēls stāsta - 6
Krauklisks sveiciens visiem no Līgatnes dabas takām! Kā jums iet? Es tikko ar savu vecāko brāli kārtīgi izpērāmies pa sniegu stirnu voljerā. Valstījāmies un vārtījāmies uz abiem sāniem, un kājām gaisā gulējām sniegā, berzējot saspringtos plecus un lidojumos pagurušos spārnus. Ar acs kaktiņu jau manīju, kā dzīvnieku kopēji lielām acīm vērās mūsu virzienā un nesaprata, ko tie glupie putni tur dara, kājas tirinādami un gulēdami zemē kā beigti? Tāda, redz, ir dabiska kraukļu mazgāšanās procedūra ziemā!
Labi, pastāstīšu, kas tad šeit labs pa
nedēļu noticis. Pirmkārt, cik nu esmu iemācījies no cilvēku laika skaitīšanas
sistēmas, atkal ir sācies jauns mēnesis – marts, un pavasaris tuvojas straujiem
soļiem. Te ar katru dienu arvien dūšīgāk visapkārt dzied mazie putniņi, gribēdami
visiem pavēstīt priecīgo ziņu par ziemas aiziešanu. Nav miera arī naktīs, kad mežos
savukārt skaļi sasaucas un saūjinās pūces – ieskaitot mūsu pašu ūpju pāri Hugo
un Dāmu. Pavasaris kā ne kā.
Labākā aizvadītās nedēļas ziņa ir vēja
sapostītās meža cūkas laipas atjaunošana darba kārtībā. Tagad Līgatnes dabas
taku apmeklētāji atkal var izmantot ierasto maršrutu no lūšiem pāri meža rukšu
voljeram virzienā uz Skatu torni. Pats Ansis tagad kļuvis mierīgāks, rāmi
čubinās ar savām divām sievām, Magoni un Grietu, un gaida, kad atkusīs zeme,
lai varētu izrakt pirmo trekno slieku.
Kā jau paredzēju, aļņu bullis Jusis
beidzot nometis arī otru ragu un tagad no savām harēma dāmām atšķirams pēc
oranžās zīmītes – krotālijas labajā ausī, izteiksmīgākās bārdas un… paši ziniet
kā. Ar savu skaisto galvas rotu vēl lepojās Ragainis – staltbriežu ģimenes
vadonis, taču marts ir mēnesis, kad asie ieroči tiks atdāvināti atpakaļ dabai –
vai dzīvnieku kopējiem šajā gadījumā.
Sniega un ledus kārtiņai rūkot mazumā,
daudzos dzīvnieku voljeros atklājās apslēptas bagātības. Tā notiek arī vāveru
mītnē, kur katru dienu arvien labāk top redzams, kur veiklās koku lēkātājas
saslēpušas savas vērtslietas – lazdu riekstus, čiekurus, kādu saulespuķu sēkliņu,
maizes gabaliņu, burkāna šķēli un citas. Zvērkopji regulāri, atkāpjoties zemes
sasalumam, ar mazu grābeklīti kašā ārā vecas valriekstu čaumalas, čagas un vāveru
barības pārpalikumus. Te nu bija viņu lielā slēpšana un pūlēšanās! Taisnība jau
vien tam teicienam ir, ka “ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs!”
Varu jums pačukstēt, ka es vakaros esmu
atklājis sev jaunu izklaidi – proti, lūkošanos āpšu brāļu palaidnībās. Gandrīz
ik dienu viņu audžu mamma Tedija un Bosīša voljerā rūpīgi noliek ēdamo, samaina
ūdeni, visu glīti sakārto un akurāti pārbauda. Bet es redzu, kas notiek tālāk!
Abi divi nebēdņi, iestājoties krēslai, raušas laukā no savas būdas, izstaigā un
izošņā audžu mammas (un citas) teritorijā atstātās pēdas, un pārkārto visu pēc
sava prāta! Nākamajā dienā voljerā atklājās gluži cits skats – akmeņi un
bluķīši aizvelti, šur tur saraktas alas, ūdens trauks pilns ar smiltīm vai
apgāzts pavisam, ēdamvieta savandīta un salmi pārvietoti pa visu iežogojumu. Bet,
ko padarīsi, jāsāk vien kārtot viss no gala! Lai gan āpši ir nakts dzīvnieki,
kurus gaišajā laikā sastapt ir grūti, ja kādam no brāļiem savajagas uz tualeti,
tie savas svarīgās darīšanas ies nokārtot arī pa dienas vidu – un dos klusākiem
apmeklētājiem iespēju sevi ieraudzīt.
Nu ko, tas īsumā arī būtu viss.
Nomazgājies esmu, svaigākos jaunumus jums pastāstījis esmu, tagad došos
lidojumā izvēdināt un izžāvēt spalvas. Celšos augstu gaisā un nodošu sveicienus
debesīs arī alnenei Saulcerītei un stirnai Grietiņai tur, kur viņas ganās tagad
– siltās, leknās un zaļās vasaras pļavās… Abas nodzīvoja tiešām garu un bagātu
mūžu, atstājot mantojumā veselīgus pēctečus, kuri turpina mīt Līgatnes dabas
takas un priecēt mūsu apmeklētājus – Krrā!