Vecā Kraukļa mazdēls stāsta - 8
Krrāā! Ļoti pavasarīgs
sveiciens visiem! Ja pagājušās nedēļas sākumā Līgatnes dabas takas atgādināja
baltu un sniegainu Ziemassvētku kartīti, tad šodien man gar ausīm jau ir
aizlidojuši vairāki zosu un dzērvju kāši, atnesot sev līdzi arvien tuvojošos
pavasari. Sniega sega daudzviet ir iztvaikojusi gaisā, tikai ēnainākie nostūri
vēl glabā ziemas atblāzmas pelēka sniega un netīra ledus izskatā. Gaisu ar
katru dienu vairāk pieskandina gājputnu un dažādu citu čivinātāju un dziedātāju
balsis, sāk ziedēt lazdas, kokiem briest pumpuri un, mostoties dzīvības sulām,
spilgtāks kļūst koku mizu krāsojums. Un dažas siltākas novakares jau
pilntiesīgi smaržo pēc viņa - pavasara!
Līgatnes dabas takās par lielāko ķēmu aizvadītajā nedēļā ir kļuvis staltbriežu bullis Ragainis, kurš savu vārdu šobrīd nemaz neattaisno… Jo - veikli un klusi, burtiski vienā naktī, nometis abus savus ragus un nu tik cēls vairs neizskatās. Tagad no savas Dāmas un Briedēna (kas tomēr ir meitene) atšķirams pēc varenākā auguma un kuplākās krūtežas. Nekas, jau itin drīz bullis atsāks audzēt savu galvas rotu un līdz jūlijam tā būs atpakaļ vietā. Tagad laiks izbaudīt pavasari ar daudz vieglāku galvu uz pleciem, krāā!
Par vēl vienu interesantu
parādību Līgatnes dabas takās ir kļuvis kāds savvaļas pelēkais zaķis, kurš
pēdējā laikā pasācis naski rikšot uz riņķi stirnu iežogojumam, izmisīgi mēģinot
tikt klāt mūsu voljerā mītošajiem ļepatotājiem. Ko padarīsi, pavasaris visus
padara nedaudz trakus un visiem gribās savu devu mīlestības! Līgatnes dabas
taku dzīvnieku kopēji tagad katru dienu rūpīgi pārskaita, cik tad garaušu
oficiāli lec savas riesta dejas un uzjautrināti noskatās, kā savvaļnieks skrien
gar voljera žogu un ganās ap klēti, barības virtuvi un Dabas izglītības centru
“Pauguri”. Vienu dienu pelēcis zvērkopjus pārsteidzis ar omulīgu iekārtošanos
pie klēts ziedošā sniegpulkstenīšu cera - nu gatavs Lieldienu zaķis!
Daudz aktīvāki kļūst āpšu
brāļi. Vienu dienu tie mierīgi var nogulēt savā migā, bet nākamajā teju ik pēc
brīža manāmi parka apmeklētājiem. Pareizi jau ir, cik tad ilgi gulēsi, ja zeme
kūst vaļā, miegs no acīm prom, gaiss smaržo pēc pavasara un naktis, dabiskais
āpšu aktivitātes laiks, arvien interesantākas!
Sava deva pavasara
fizisko aktivitāšu nekaitētu arī Līgatnes dabas taku vienīgajam lūšu runcim -
Incim. Tas uz savu četru meiteņu (sievas Leonoras un trīs abu kopīgo meitu)
fona izskatās tāds “nedaudz” apvēlies… Kamēr vēl voljeru neklāj zaļa zāle un
neizraibina koku lapas, visi pieci lūši apmeklētājiem ir labāk saskatāmi.
Galvenais nepaskriet voljeram garām, bet apstāties un ieskatīties, kur ģimenīte
nolīdusi šoreiz, jo tā, ka neredz nevienu lūsi, tā nemēdz būt! Meitenēm dažkārt
patīk uzturēties uz nojumes jumta vai tajā iekšā, kā arī tupēt uz bluķīšiem,
bet Incis, kautrīgāks un piesardzīgāks būdams, nereti nolien snaust zem vecā,
kritušā stumbeņa saknes. Katram Līgatnes dabas taku iemītniekam šeit ir viņa
personīgā privātā dzīve un neviens rātni nesēž uz vietas un negaida, kad
apmeklētājs izdomās atnākt uz viņu paskatīties! Tā nu viņš te ir, liekat aiz
auss!
Nu ko, mazais iknedēļas
kopsavilkums atkal ir galā, laiks aizlidot un pavērot, ko tad labu šovakar dara
mazā meža cūku saime. Vienu dienu lidoju un skatos - nevienas vairs nav! Bet
šīs izšķīrušās un katra nolīdusi gulēt savā nojumē. Trīs cūkas, trīs nojumes!
Pavasaris reizēm, šķiet, arī nogurdina. Dzeriet vitamīnus un tveriet pirmo,
saules staru radīto, D vitamīnu! Uz tikšanos nākamreiz! Krāāā!