Vecā Kraukļa mazdēls stāsta - 12
Te es, Krāauklis
– jūsu mīļais Līgatnes dabas taku ziņnesis!
Nupat mežā sasnidzis sniegs, kas visu tuvāku un tālāku apkārtni, cik nu vien tālu biju aizlidojis apskatīt, ir padarījis baltu jo baltu. Šorīt arī uzlidoju līdz skatu torņa pašai augšai – un arī no turienes viss ir balts; vien Gauja tumši tek, un gaida savu kārtu, kad varēs ietērpties savā ziemas šallē. Tomēr par sniegu visvairāk priecājas tie, kam interesē dzīvnieku ikdienas gaitas: tagad var nodoties pēdošanas aktivitātēm: doties dabā, lai noskaidrotu kādi zvēri un dzīvnieku pasaules kaimiņi dzīvo mums līdzās.
Šis nu man ir atgādinājis, ka Līgatnes dabas takās sestdien norisinājās pasākums “dzīvnieku pēdas dabā”, kurā arī es iemācījos šo to jaunu par zīmēm un pēdām.. man gan interesantāk likās vērot cilvēku atstātās pēdas tikko sasnigušajā sniegā. Atklāšu mazu noslēpumu –dzīvās radības atstātās pēdas nav tikai to pēdu un ķepu nospiedumi, bet arī jebkas cits, kas norāda uz dzīvnieka klātbūtni: izkritušas spalvas, kasījumi, rakumi, grauzumi, ēdiena paliekas un vēl un vēl – ir tikai jāmāk tās ieraudzīt un atpazīt. Zvēru pasaulē mēs itin labi zinām, kurš dodoties savās gaitās atstājis kādas pēdas – tas palīdz mums gan izdzīvot, gan tikt pie barības!
Līdz ar baltās sniega segas parādīšanos apkārt valda, cilvēku valodā runājot, ‘ziemassvētku sajūta’; par to, kas gan tas ir – ziemassvētki – es nemācēšu teikt, bet klīst runas, ka jau decembra viducī notiks noslēpumains tumsas pārgājiens. Ko līdzīgu jau esmu piedzīvojis pagājušajā gadā, taču padzirdēju, ka šajā ziemā pastaiga būs maķenīt garāka: varēšu ilgāk priecāties par smaidīgām cilvēku sejām un sveču izgaismotām takām. Par šo pasākumu smalkāk Jums, dārgie draugi, vajadzēs paskatīties kādā afišā, vai preses relīzē, ko var atrast gan inforrrmācijas centrā, gan arī interneta dzīlēs – es, krauklis, taču lasīt nemāku!
Šoreiz tas arī viss. Nesaldēšu knābi, un savu stāstāmo šoreiz beigšu. Un teikšu draudzīgu atvadu sveicienu!
Es, Vecā Kraukļa mazdēls.
Krāaā