Vecā Kraukļa mazdēls stāsta - 2
Krrā, krrā! Sveiciens visiem! Vēl viena nedēļa aizlidojusi kraukļa spārniem! Janvāra vietā gluži nemanot stājies februāris un man laiks pastāstīt, kas tad šeit, Līgatnes dabas takās, labs noticis!
Laikam jau visskaļākā lieta aizvadītajās dienās bija lielā gatavošanās “Meža biatlonam” - vismaz par tādu te visriņķī tika runāts daudz un dikti. Un varens tas ar bija - līdz vēlai naktij tika dedzināti uguņi, braukti kvadracikli, šķūrēti sniegi un iebrauktas slēpotāju trases. Es ar citiem putniem brīžam pat aci mierīgi aizvērt nevarējām, lai atpūstos no dienas laikā veiktajiem lidojumiem! Intereses pēc sestdien, kad visa tā lielā ambrāža notikās, es pāris reizes uzmetu skatu uz lejā notiekošo pasākumu. Kas tik tur nebija! Gardas ceptas gaļas, sautētu kāpostu, putras, vīna, tējas, piparkūku un citu aromātu smaržas cēlās gaisā, kutinot man nāsis. Skanēja mūzika, cilvēku čalas un smiekli, slēpes švīkstēja pret sniegu, krāsainiem slēpotājiem brāžoties cauri Līgatnes dabas taku mežainajiem pakalniem. Un skaļi skanēja aplausi laimīgajiem uzvarētājiem kāpjot uz ledus kluču goda pjedestāliem. Nu, smuki jau smuki pa gabalu viss izskatījās!
Vispār šonedēļ no tiem laikapstākļiem neko
daudz saprast nevarēja - tad te snieg un putina, tad sals bišku kož kājās, te
atkal pil visas lāstekas un iestājies atkusnis. Taču viennozīmīgi tik sniegainu
ziemu manas acis pēdējos gados skatījušas nebija! Tāda skaista, balta meža
pasaka!
Gaisam kļūstot siltākam, daži labi Līgatnes dabas taku iemītnieki arī izskatījās kā “atkusuši”. Piemēram, abi āpšu brāļi, kādu nakti pamodušies no ziemas snaudas, bija piestaigājuši un pienēsājuši pilnu voljeru ar salmiem, vilkdami tos no vienas guļvietas uz otru. Laikam nevarēja saprast, cik biezu migas siltinājumu lai liek? Lāču puikas arī kļuvuši aktīvāki un, šķiet, uzsākuši pavasara treniņu programmu, teju katru dienu spēlējoties, cīkstoties un iemēģinot sen nelietotos muskuļus darbībā. Allaž jautrā stirna Feja vienu dienu vispār “sagāja sviestā”, skriedama un lēkdama pa aploku uz riņķi kā kalnu kaza. Taču turpat blakus mītošos zaķus nepārspēja neviens. Tiem, ceļoties āra termometra stabiņam, iesila ne tikai ķermenis un prāts, bet arī sirdis. Pelēči diezgan aktīvi nodevās cits cita trenkāšanai, savdabīgai uzmanības izrādīšanai, palēcieniem, kāju sišanai pie zemes un boksa mačiem, saslejoties pakaļkājās un enerģiski sitot viens otram ar priekšķepām. Es ar brālēnu Melni netālu sniegā taisījām pēršanās un mazgāšanās rituālu, un tik priecājāmies, ka neviens mūs netraucē.
Plaukstas lieluma pavasaris šonedēļ neatstāja arī meža kuili Ansi, kurš vēl joprojām uzcītīgi gana un čubinās ap savām divām dāmām - Magoni un Grietu. Aļņu bullis Jusis savu voljera biedreņu priekšā, domājams, beidzot būs nolēmis rādīties bez ragiem, jo ik pa laikam staigā apkārt galvu purinādams - kā gribēdams atbrīvoties no vecās galvas rotas.
Nu, ko, tas, šķiet, šonedēļ arī viss! Pārējie Līgatnes dabas taku iemītnieki mierīgi turpina savu ierasto dzīvi un gaida, kad pavasaris pārņems arī viņus. Es no jums pagaidām atvados un došos vēlreiz nopērties sniegā - tas ir tīīīīīk atsvaidzinoši, ka prieks!