Vecā Kraukļa mazdēls stāsta - 3
Krauklisks sveiciens visiem! Aizgājušo
nedēļu ziema, šķiet, pati nesaprata un nespēja izlemt - būt viņai vai nebūt?
Tik dažādi laika apstākļi mūs te piemeklēja! Brīžam sniegs, brīžam lietus krīt
uz galvas, brīžam dzirdu mazās zīlītes iedziedam pavasara sveicamās dziesmas,
bet nākamajā brīdī vairs nekā… Tiec nu tu gudrs!
Bet vispār dabā šur tur pavasara tuvošanās jau ir jūtama. Kā nekā februāris daudziem meža iemītniekiem patiešām ir Valentīndienas mēnesis. Es ar, lidodams šurpu turpu pāri Līgatnes dabas taku mežiem, esmu dzirdējis vienu lūša kungu nakts stundās skaļi ņaudam pēc mīlestības. Varbūt sapņo par mūsu četrām voljerā esošajām lūsenēm? Arī Lapsis, Līgatnes dabas taku rudais kūmiņš, biežāk ceļ degunu gaisā un mēģina sasmaržot, vai zīmi par sevi netālu nav atstājusi kāda smuka lapsiņa. Daudzas jau te apkārt staigā, šito puisi kaitinādamas! Tikai kad atnāk kopējs ar pusdienu spainīti, tad gan vēders Lapsim ņem virsroku pār sirdi!
Par pelēkajiem zaķiem vairs neko neteikšu
un neatkārtošos - tie kā traki bija, tā ir vēl tagad! Griež vienu kāzu danci
pēc otra, lekdami viens otram apkārt, pāri un virsū, izbaudot savu mīlestības
laiku.
Sirdis straujāk pukst arī ūpjiem un citiem pūčveidīgajiem putniem. Ne par velti noklausījos, kā Līgatnes dabas taku darbinieki savā starpā pārsprieda urālpuiša Čiepstoņa vienas nakts izdarības - ko tik tur nebija salauzis, ko darījis un cik aktīvs pēkšņi kļuvis! Laikam jau kāda meitene būs garām lidojusi, ka Čiepstonis savu varēšanu un gribēšanu tik dikti apliecinājis!
Man jau ar, khmm, viena krauklene ir noskatīta, bet šī klīrējas. Es viņai virs stirnu un jenotsuņu voljeriem gan graciozus lidojumus priekšā rādīju, gan visu savu ātrumu un veiklību nodemonstrēju, gan pie meža cūkām ar auzu atlikumiem pacienāties aizvedu, bet viņa vēl domā! Sievietes! Laiks plānot ģimenes pieaugumu, pavasaris tak vairs nav aiz kalniem!
Pārējie Līgatnes dabas taku iemītnieki uzvedas klusi un mierīgi - priecājas par sniega segas mazināšanos, siltākām dienām un regulārām maltītēm. Āpši, lāču puikas un jenotsuņi iznāk pilošās lāstekas novērtēt, bet tad dodas rāmi snauduļot tālāk. Vēl nav īstais mostamais laiks pienācis. Meža cauna Vaņka un vāveres katru rītu aktīvi skraida un gaida pusdienas - žēl, ka gandrīz neviens apmeklētājs to neredz, jo šeit atbrauc vēlāk. Bet vēlāk vāverītes jau saldi čuč savās mājiņās. Aļņi, staltbrieži, meža cūkas un stirnas apmierinātas dzīvo savos bariņos - plecu pie pleca tomēr jaukāk. Bet es priecāšos, kad beidzot būšu pierunājis savu dāmu palidot kaut kur nostāk un…Jūs jau paši ziniet! Krrā! Līdz nākamajai reizei!